Ceļā uz Lietuvu

30 km no Lavaux-Sainte-Anne, benediktīņu mūki lūdzas par Baznīcas vienotību.  Chevetogne klosterī sanākuši latīņu un bizantiešu riuālu mūki, kas liecina par Baznīcu vienotību. Viņi mums ļāva iepazīt divas Austrumu personības: Svēto Serafīnu no Sarovas (Krievija) un Svētais Siluāns no Atosa kalna (Grieķija). Savā ziņā arī pēc Berlīnes mūra krišanas mūsu skats vienkārši pavērsās uz austrumu pusi. Vairāki masu mediji sniedza ziņas par garīgo, sociālo un politisko dzīvi valstīs, kas beidzot bija atguvušas vārda brīvību.

Šajā sakarā 1991. gada martā brālis Jāzeps tika ielūgts uz kongresu Parīzē, kura tēma bija « Kā atdot Eiropai dvēseli? » Tika uzsākta sadarbība ar kādu ukraiņu priesteri. Tā kā bija problēmas saņemt vīzu, tad brāļa Jāzepa ceļš veda Lietuvas virzienā. Jūrate konferencē piedalījās kopā ar lietuviešu delegāciju.

Viņa pastāstīja par savu pirmo satikšanos ar Tiberādas brāļiem:
"1990. gadā Tezē kopienā (Francijā) spēcīgi izdzīvoju Dieva – mīlestības atklāšanu. Atgriežoties Lietuvā, es atradu moralizējošu, jauniešus kritizējošu Baznīcu, kas dziļi nepieņēma II Vatikāna Koncila jauno garu. Apmeklējot daudzus klosterus Francijā, iepazīstoties ar to posturālo darbību, es sapratu, ka mums ir nepieciešama palīdzība, garīgas oāzes, jauni garīgie vadītāji. Šīs iekšējās slāpes diezgan ātri daļēji tika piepildītas. 1991.gada aprīlī Parīzē satiku brāli Jāzepu no Tiberiādas kopienas Beļģijā. Mūsu domas sakrita: manas – pieaicināt misionārus, kuri sludina dzīvo Dievu, Dievu, kas ir Mīlestība, un kuros atspoguļojas citādākā Dieva seja, bet brāļa Jāzepa – doties misijā uz jebkuru valsti sludināt Evaņģēliju. 1991.gada vasarā skolotājs Vitautas rīkoja katoliskās jaunatnes organizācijas „Atejtininki” nometni, uz kuru atbrauca arī brālis Jāzeps. Tā bija nenovērtējama lūgšanas, prieka un brālīgas dzīves pieredze jaunatnei. Tolaik Antalieptē dzīvojošais priesteris Aļgirdas Dauknis reiz man pažēlojās, ka misionāri dodoties uz Žemaitiju, bet apejot Zarasu rajonu. Nodevu šo „kliedzienu” brālim Jāzepam, viņi abi satikās un uzņēmās noorganizēt nometni jauniešiem un ģimenēm. Drīz vien Tiberiādas kopienas brāļu pagaidu vizītes pārauga par pastāvīgu Lietuvā izveidojušos kopienu. Tā lūk Tiberiāda kļuva par sengaidīto garīgo oāzi.”

Pēc šīs pirmās tikšanās viss pamazām noskaidrojās. Nometni Ateitis kustības jauniešiem organizēja Vitauts- pasniedzējs no Viļņas. « Ceļā uz Lietuvu es devos ar vilcienu. Vairāk jutos kā mocekļu zemes svētceļnieks, nevis kā evaņģelizācijas misionārs, stāsta brālis Jāzeps. Mēs bijām ap 30 jauniešu, dzīvojām Žemaitijā pie Plačai ezera».Dažas nedēļas pēc pirmās ciemošanās Lietuvā, divi jaunieši ar autostopiem ieradās Beļģijā. Viņi lūdza brāli Jāzepu atgriezties Lietuvā. Tad 1991. gada 11. novembrī brālis Marks, brālis Jāzeps un brālis Benuā uz divām nedēļām devās uz Lietuvu. Brālis Marks īsti neticējai šīs misijas svarīgumam, jo pieredze rādīja, ka Beļģijā kopiena attīstījās lēnām. Uz to brīdi bija tikai 3 brāļi. 1991. gada viesošanās bija noteicošā. Pūta brīvības vējš, gaisā bija jūtamas jauniešu slāpes pēc garīguma. Tikšanās ar Kauņas arhibīskapu kardinālu Sladkēviču bija ļoti iedrošinoša. Viņš lūdza brāļus izveidot kopienu, jo īpaši domājot par jauniešiem un ģimenēm. « Mūsu vizītei seko lūgšanas Krusta kalnā, atceras brālis Jāzeps. Mums ir tikšanās skolās, pansionātos, katru dienu saņemam aicinājumus. Ikdienas dzīve ir ļoti vienkārša, mums jāapmeklē vismaz 7 veikali, lai nopirktu 1 kg kartupeļu ».

Tiberiāda būs Baltrišķos

Pirms galīgās kopienas dibināšanas 2001. gada aprīlī, brālis Jāzeps kopā ar citiem brāļiem veica 18 ceļojumus pa Lietuvu. Pēc gada izvēle par labu bija Baltrišķu ciematam. 1992. gada jūnijā pēc otrās Ateitis nometnes tēvs Algirdas Dauknys uzņēmas pie sevis brāļus. Viņš tiem parāda visu rajonu - Rokiškis, Dusetos, Zarasai un Salakas. Tad arī tiek piedāvāta vieta kopienai. „Tas bija pēc pirmās komūnijas mises Degučai, turpina brālis Jāzeps. Pa mazām lauku takām mēs devāmies atpakaļ uz Antalieptė, kas pēkšņi mūsu ceļā ieraudzījām gadsimta sākumā celtu koka baznīcu. Mēs bijām Baltrišķos. Šī vieta mūs pārsteidza. Tiberiāda būs šeit.“ 1992. gada novembrī brālis Marks apmeklē ciematu un apliecina, ka šeit tiks viedota kopiena. Izvēlei par labu nāca arī ciemata iedzīvotāju atbalsts.

1993. gada jūlijā tiek organizēta pirmā jauniešu nometne. Brāļi dzīvo presbitērijā/ mācītājmājā, bet jaunieši vecajā ciemata skolā. Kopā ir ap 30 jauniešu. „Mēs ēdām, sēžot uz zemes, jo nebija ne galdu, ne solu. Pēc nometnes mēs apmeklējām jauniešus viņu skolās. Daudzi no viņiem, tiekoties katru nedēļu, uzsāka lūgšanu grupas. Tēvs Algirdas un Romas mums palīdz administratīvos jautājumos, telefona ierīkošanā, dokumentu kārtošanā, lai iegādātos ciemata skolu“.

1995. gadā kopiena tiek iekārtota otrā ciemata galā. Tiek atbrīvota viena ciemata māja un tuvumā esošais vecais kolhozs sniedz lielisku iespēju. Neiedomājams skaits jauniešu mums palīdz pārveidot kolhoza ēku par mūsu māju. Viss tapa pamazām. Bija jānoņem vecais jumts, jānojauc sienas, toties malkas mums pietika 5 gadiem. Tad bija viss jāceļ no jauna. „Es tikko biju iestājies kopienā, stāsta brālis Francisks, un kā novics pirmo reizi devos uz Baltrišķiem. Šī vieta mani ļoti pārsteidza. Brāļi tanī brīdī dzīvoja kā mūžīgā pārgājienā, vēl nebija ierīkots ūdens. Veļas mazgāšana ar rokām bija kļuvusi par iknedēļas nodarbi. Daudzi jaunieši un ģimenes mūs ieradās negaidīti apciemot ar vēlmi lūgties un iegūt sirdsmieru. Ciemata iedzīotāji bija sajūsmā, kad mēģinājām izrunāt kādu vārdu lietuviski. Sākumā daži jaunieši vai franču valodas skolotāji no Antaliepte brauca mums palīgā tulkot. Tad pamazām bija pašiem jāsāk valodas apguve. Kad man bija jāatbild uz telefona zvaniem, es neko daudz nesapratu, un nedaudz samulsis lūdzu pārzvanīt vēlāk. Labi, ka pārējie brāļi ar valodas mācīšanos bija veiklāki nekā es“. Bija jāsagaida 2001. gads, lai kopiena beidzot varētu nosūtīt četrus brāļus uz Baltrišķiem. Tas atbilda brāļa Marka solījumam, kuru viņš deva kardinālam Sladkevičam, ka tad, kad būs 12 brāļi, četrus no tiem varēs sūtīt uz Lietuvu. Kopš 2004. gada kopiena izveidota arī Kongo demokrātiskajā republikā Kikvitā.

Kā dejas solis

Mēs kopā ar brāli Jāzepu un brāli Bartu ieradāmies agrā pavasarī, stāstu turpina brālis Francisks.  Brālis Žils mums pievienojās dažus mēnešus vēlāk. Daba pamazām modās un radīja sakārtotību arī mūsu ikdienas dzīvē. Ciemata iedzīvotāji mūs pārsteidza ar savu labvēlīgo attieksmi, viņi deva dažādus padomus. Viņi pieņema mūsu lūgšanu ritmu. Mūsu sakņu dārzs viņus reizēm pārsteidza ar dārzeņiem, kādus šeit nebija pieņemts audzēt – puraviem vai citas šķirnes kartupeļiem. Labi atceros to dienu, kad Antanas mūs mācīja pļaut zāli. Viņš rādīja, kā pareizi turēt izkapti, un katram bija jāiemācās šī prasme. Viņš kopā ar brāli attēloja pļaušanas kustību, līdz tā kļuva par dejas soli, par valsi...

Ar nepacietību kā bērni gaidījām ziemu. Kāds pārdzīvojums! Ir lieliski redzēt ar ledu pārklātu ezeru, pirmo reizi redzēt sniegu un apsarmojušos kokus. Visiespaidīgākais ir klusums, kas mūs ieved kontemplācijā. Tas ir tik skaisti, bet tai pat laikā auksti. Galvenais, ka apkurei laicīgi jāsagādā vairāki steri malkas. Malkas zāģēšana, skaldīšana un krāmēšana šķūnī kļuvusi par regulāru aktivitāti reizēs, kad uzņemam jauniešus. Kopš brālis Mišels pievienojies kopienai, mēs organizējam nedēļas nogales bērniem. Viņi gandrīz pilnībā piedalās mūsu dienas kārtībā, un pēcpusdienas spēles ienes dzīvību mūsu ciematā. Brāļa Žila ordinācijai 2004. gadā ir īpaša nozīme mūsu kopienas veidošanā Baltišķos – gan nelielajam skaitam draudzes locekļu, gan ģimenēm, kuras uzņemam. Mēs pateicamies par to, ka ikdienas varam saņemt Euharistiju. Tas ir mūsu dienas svarīgākais mirklis.

Būtu grūti izstāstīt visu, ko esam piedzīvojuši šajos pirmajos kopienas gados Lietuvā. Tie ir brīnumi! Tas nebūtu iespējams, ja ne pateicoties katra brāļa un visu mūsu atbalstītāju dalībai, kuri mums palīdz ar savām lūgšanām un darbu. Mēs varam liecināt, ka Baltriškės ir augšāmcelšanās zeme. Mēs esam piedzīvojuši to, kā jaunieši un ģimenes iepazīst cerību un ceļu no nāves uz dzīvi.