Neliels ieskats kopienas vēsturē

Reiz bija neliela būdiņa

Stāsts sākās nelielajā Lavaux-Sainte-Anne ciematiņā Beļģijas dienvidos. Divpadsmit gadīgajam Markam patika spēlēties mežā. Viņš bija atradis nelielu būdiņu un bieži turp devās kopā ar saviem 8 brāļiem un māsām, lai spēlētos, meistarotu dažādas lietas un reizēm lūgtos. Pēc vairākiem gadiem Marks kopā ar draugiem netālajā ciematā sāka vākt ķieģeļus un akmeņus, lai meža ieskāvumā uzceltu māju. Sāka ierasties citi jaunieši, kuri gribēja iemācīties dzīvot savādāk. Brīvdienu laikā Marks ar ceļasomu plecos devās uz Franciju, lai apmeklētu citas kopienas. Viņu pārsteidza Tezē kopiena. Viņš gribēja dzīvot līdzīgi. Maz pamazām, caurejot dažādiem notikumiem un piedzīvojot dažādas tikšanās, viņš saprata, ka Dievs viņu aicina mūka dzīvei. Viņš devās satik Namūras bīskapu Viņa gaišību Matenu, lai viņam uzticētu savas ieceres. Bīskaps viņam deva savu uzticību un lūdza Marku izdomāt nosaukumu jaunizveidotajai kopienai. Viņš izvēlējās Tiberiādas vārdu, ko Palestīnā pazīst arī kā Ženesarē ezera nosaukumu.

Ejot pa ūdeņiem

« Stāsts par to, kā Pēteris staigā pa ūdens virsmu, mani vadīja, izvēloties šo nosaukumu, stāsta brālis Marks. Sekot Kristum man nozīmē aicinājumu staigāt ticībā. Cik bieži es izdzeru vairākas glāzes sāļa ūdens, bet augšāmcēlies Kristus mani bez mitas velk laukā no jūras dzīlēm. Meditējot par Evaņģēliju, es sapratu, cik daudz Jēzus klātbūtnes ir šinī ezerā un tā krastos: pirmo mācekļu atbilde uz Viņa aicinājumu, liecība par uzticību Jēzum, kurš, neskatoties uz vētru,  guļ laivā, un atbild savu brāļu izmisumam…” Tā 1979. gadā dzima « Tiberiādas Brālība ».

Divdesmit brāļu un māsu

Daudzi jaunieši un svētceļnieki nāca lūgties šajā Lavaux-Sainte-Anne ciemata mežā. Brālis Marks uzsāka baznīcas celtniecību. Ēkas palīdzēja uzcelt daudzi brīvprātīgie. Pietrūka tikai brāļu. Jau piecus gadus brālis Marks bija ielicis savas ieceres bīskapa rokās, bet vēl aizvien bija viens. Viņš lūdza Svēto Jāzepu, lai tiktu nosūtīti labi brāļi. « Svētais Jāzeps uzņēmās rūpes par svēto Ģimeni un viņš ir klātesošs visa sākumā, viņš bija tuvs Marijai un Jēzum. Noteikti, ka viņu tur augšā uzklausīs ». Pēc dažām dienām, šeit garām gāja kāds jaunietis. Viņa vārds bija Jāzeps un viņš bija namdaris. Viņš kļuva par pirmo brāli, un maz pamazām no 1991. gada Kunga aicinājumam sāka pievienoties vēl citi. Šobrīd kopā ir ap 20 brāļu no Beļģijas, Francijas, Latvijas un Lietuvas. Sekojot brāļu paraugam, tika nodibināta arī māsu kopiena.

Mūsu garīgums

• Atteikšanās providences labā
  Šī reliģiskā dzīve ir piepildīta  ar kontemplāciju, dzīvi brālībā un misiju. Mūsu dzīve rit lūgšanās, cilvēku uzņemšanā un ikdienas darbā, kuram piešķiram būtisku nozīmi. Pašu roku darbs mūs iesakņo realitātē un atklāj mums radīšanas brīnumu. Mācoties mēs mēģinām iegūt padziļinātas zināšanas un garīgumu, lai tālāk apmācītu mazos brāļus « pamataugsni », no kuriem kāds varētu, aicinājuma un misijas saukts, kļūt par priesteri. Ar lūgšanām un brāļu mīlestību mēs palielinām misijas nozīmību. Mūsu lielākais prieks ir paust Jēzus esamību un mācīt iemīlēt viņa Baznīcu, konvertējoties Evaņģēlijā, sekojot Svētā Franciska spēcīgajam piemēram un Svētās Terēzes ceļam, kas mums palīdz dzīvot atsakoties Providence labā.



• Dedzīgie mācekļi
  Šo evaņģelizāciju mēs jo īpaši veicam jauniešu un ģimeņu vidū, galu galā lai Svētais Gars dotu Baznīcai jaunus svētos, dedzīgus mācekļus. Mēs regulāri ceļojam pa ciematiem, skolām un draudzēm, kur mūs uzaicina. Tāpat mēs apciemojam ģimenes. Šī misija mums ir ļoti tuva sirdij, lai Baznīcai dotu svētās ģimenes.
• Mūs raksturo sekojošais:
  -  vienkāršas dzīves izvēle un atturība, kas dod brīvu vietu Providencei;
  - dzīvei brālībā tiek piešķirta īpaša nozīme: tā ir vieta konversijai/ pārveidošanai, lai mīlestība plūstu tāpat kā Trīsvienībā;
  - vienotība žēlsirdībā, pazemībā un uzticībā dod daudz iespēju. Pazemīgi mēs vēlamies kalpot tur, kur Kungs mūs sūta. Nav būtiski, kurai pārliecībai mēs piederam. Galvenais ir piedzīvot evaņģēliju un Baznīcas mīlestību un nezaudēt savu laiku nevajadzīgos strīdos, tā lai « Mīlestība tiktu mīlēta ».
• Nosaukums "Tiberiādas brālība"
  «Nosaukuma izvēlē mani vadīja stāsts par to, kā Pēteris staigāja pa ūdens virsmu. Sekot Kristum man nozīmē aicinājumu iet ticībā. Bieži es izdzeru vairākas glāzes sāļa ūdens, bet augšāmcēlies Kristus mani bez mitas velk laukā no jūras dzīlēm.
  Meditējot caur Evaņģēliju, es sapratu, cik daudz Jēzus klātbūtnes ir šinī ezerā un tā krastos: pirmo mācekļu atbilde uz aicinājumu, liecība par uzticību Jēzum, kurš, neskatoties uz vētru,  guļ laivā, un atbild savu brāļu izmisumam…” Brālis Marks

Dienas kārtība:

Pirmdienās nenotiek viesu uzņemšan, jo brāļi un māsas dzīvo Tuksneša/ vientulības dienu.